“Ir divas dievišķīgas “netaisnības”: taisno ciešanas pasaulē un Dieva žēlastība grēciniekiem.”

Tā reiz teica Jānis Pommers. Savā mūža viņš pieredzēja gan visrūgtākās ciešanas, gan bezgalīgu žēlastību.

Ne tikai pieskriet pie Kristus

Dzimis 1876. gada 6. janvārī Madonas (agrāk Cēsu) apriņķa Praulienas pagasta Ilzessalās, pareizticīga latviešu zemnieka ģimenē, Jānis Pommers no agrām dienām iepazīst lūgšanu dzīvi, tuvību dabai un lauku zēna ikdienas darbus.

Deviņu gadu vecumā uzsāk skolas gaitas sākumā Lazdonas pareizticīgo Liseskalna skolā, tad Rīgas garīgajā skolā, bet 1891. gadā iestājas Rīgas Garīgajā seminārā. Skolasbiedru atmiņās viņš ir nopietns un patstāvīgs, taču vienlaikus arī sirsnīgs un allaž priecīgs palīdzēt. Bieži redzēts ar grāmatu rokās. Turklāt Jānim ir skanīga balss un teicama muzikālā dzirde, dievkalpojumos viņa lasījumi ir izjusti un lūgšanu spēka apdvesti.

1897. gadā jauneklis ar izcilību beidz Rīgas Garīgo semināru un līdz 1900. gadam ir skolotājs Lazdonā, Ļaudonā un Liepājā.

Pat sīkās un ikdienišķās lietās meklējot mūžības jēgu, Jānis Pommers agri nonāk pie atziņas:

“Mēs tikai pieskrienam pie Kristus, bet vajag staigāt kopā ar Viņu.”