Septiņi stāsti par mīlu

Neesmu no rakstniekiem, kuri rūpējas par savām grāmatām un to likteni. Kad tās izdotas, kad putni izlidojuši, kontemplatīvi noraugos vien to lidojuma trajektorijā. Vai arī – piezemēšanās vietas ainavā. Es savas grāmatas nepārlasu. Tālab satikšanās ar savu tekstu tiešām bija piedzīvojums un pārdzīvojums. Atziņas guvu gan intīmi personiskas, gan vispārējas, konstatētojot, ka kopš deviņdesmito gadu sākuma literārā valoda ir attīstījusies (vai degradējusies) milzīgā ātrumā, kļūdama daudz rupjāka, raupjāka, šķietami tiešāka, bet horizontāli plakanāka. Bez kodiem, slēpņiem, mīklu minēšanas erotikas, kas man bija tik būtiski toreiz un tagad. Brīnos par savu ārkārtīgo uzticību lasītāja garīgajam atvēzienam. Nopūšos par literatūras dabisko, neiestudēto pravietiskumu un  lieku reizi apceru vārdu maģisko spēku. Tātad – atbildību.

Gundega Repše