Poēma VĒJŠ

VĒJŠ

Es pārlasu aizpērno lūgšanu tekstus, meklējot kļūdas,

es čukstu, ka negribu aukstumu, negribu badu un sāpes,

negribu vientulību, jo īpaši to, kas pūlī,

bet vēl vairāk ne to, kas drauga acīs kā nazis.

Kā pārkoksnējas šīs saiknes, kas bija no tīras gaismas,

cik daudz tajās sarodas apnicības un naida,

un baiļu vienam no otra, no vēja, kas otra matos

tik pareizi plīvo, ka pēkšņi viss cits kļūst nepareizs.

Un gribas tam vējam uzkliegt, lai viņš liek mani mierā,

bet viņš jau neliks, viņš ārdīs visu un vienmēr.

Viņš jautās tieši to, ko visvairāk nedrīkst,

jautās nemitīgi, ar brāzmām un caurvēja pūsmām.

Viņš jautās, kā dēļ tu dzīvo, kādēļ tici, ka Dievs tevi sargās?

Un kādēļ gan zemei jānes un jāsargā tādus kā tu?

Kādēļ gan neaizpūst projām visus šos kuslos vīrišķus

un valšķīgās dāmas kreppapīra kleitās?

Kādēļ gan neizvēdināt beidzot pa īstam šo dzīvi,

kurā teju visiem jau aptrūcies svaiga gaisa?

Kādēļ gan būtu jāsaudzē kāršu namiņu ikdiena?

Par sāļiem šai vietā smaidi, par salkanām raudas.

Kādēļ gan nenoārdīt visu līdz skaidrai un dzidrai smiltij,

līdz aizsprostu pamatiem, betona žogu ribām?

Kādēļ gan nepārraut šķēršļus, šo piemeloto drošību,

kura nolaupa drosmi, to pārvēršot uzpūtībā…

Bez drosmes vairs vīri nav vīri, vien biksēs ieģērbti āksti,

tiem blakus vairs sievas nav sievas, vien rūgtas vīlušās ēnas.

Ja vīri kā ozoli neturas stiegri zemē pret vētrām,

tie nejēdz nekā no tā, kā ik rītus sagaidīt sauli.

Tie nesajēdz vispār, ko nozīmē kādu mīlēt,

ko nozīmē sargāt no vētrām to, kas tiem svarīgs,

tie prot vien apgrābstīt meičas un jau mest acis uz citām,

kas izslīd no rokām, jo nav jau tais rokās ko meklēt.

Tās rokas par tizlām un vārgām, lai tādām atdotu sevi,

lai dotu ko vairāk kā dažas netiklas bučas.

Kādēļ gan lai nesabrūk jumti pāri šo nīkuļu galvām,

ja viņu acis kā duļķes un viņu runas kā ūdens,

kas šūpojas līdzi katram niecīgam vējam,

bet vētru redzēt nav gatavas, izsīkst piekrastes smiltīs.

Kādēļ gan nenoraut cepures šīm iedomīgajām kundzītēm,

kādēļ gan nenoraut galvas, jo tajās jau nekā nav,

vien tukši un ciniski spriedumi, rūgstoša augstprātība

un nepamatoti paštēli kārtu kārtām kā ielāpi.

Bet kas gan ir viņu sirdīs, ja atdarītu tās vaļā,

ja atrautu logus un durvis, ja izdauzītu stiklus?

Vai tajās deg uguns vai spuldzītes, sveces, vai nedeg nekas?

Vai viņu dzīves kā mūrīši siltas vai aukstas kā klons?

Vai var pie tām sasildīt rokas un muguras bērni un mīļotie,

vai arī tās caurvēju izpūstas, saldē sevi un citus?

Ja izdzisīs viņu pavards, vai spēs tās to iekurt no jauna,

no tā vien, kas pašu sirdīs, ja apkārt nebūs nekā?

To pārbaudīt nācis vējš, kam atvērtas debesu āres

un šaubu vārti dvēselē katrā vaļā līdz galam.

Tos vārtus var mēģināt aizkraut vai aizlīmēt, aizsiet kā mutes,

bet rūsa un kodes maitās šos aizsējus, plūkās tos vējš.

Pa sīkām spraudziņām caurvējš jautās vienmēr to pašu,

ko vētras laikā izkliedza jukušais vējš,

smiedamies skaļi par visiem un visu, kas ceļā,

par tiem, kuri bēg, un par tiem, kuri tic, ka tos sargās.

Jo kādēļ gan būtu jāklausās nesadzirdamos pātaros,

kas nepaceļas augstāk kā dažus desmitus metru,

vai zvanos, kas skan vien līdz apvārsnim, sirēnās, kas vēl mazāk,

kādēļ gan nepatrenkāt tos, kas tām tic?

Kādēļ gan nesalauzt lietussargus solīdo pilsoņu rokās?

Lai beidzot izmirkst to uzvalki skaidrajā debesu valgmē!

Lai žļurkst viņu kurpēs dubļi, šie dubļi, kas vismaz ir īsti,

ir tajos sakrājies viss, kas nomests un nospļauts uz ielām,

izliets alus un asaras, vēmekļi, suņu čuras

un skaidrs kā debesis ūdens tā dievišķā lejuptieksmē,

lai piekļūtu tuvāk saknēm, lai padzirdītu ikvienu

visaizdarītākā aizsprostā ieslodzīto stādu…

Kādēļ gan nepacelt brunčus vīzdegunīgām mamzelēm,

kādēļ gan nepavērt svārkus, kas sen jau neslēpj nekā?

Kā dēļ kādai brāzmai nesašķaidīt dažu ofisu izkārtnes

un dažus skatlogus, izbārstot ielās to veltes,

lai signalizācijas gaudu pavadā mielojas grūtdieņi

starp policistu stekiem un badīgu suņu rejām.

Kādēļ gan nesamest upē ļautiņu izžautos palagus?

No zemes tie ņemti, tad lai arī pārtop par zemi!

Kādēļ gan nenoraut krustus un neplosīt jumtus šīm baznīcām,

vai tādēļ tiem mazāk būs Dieva, ja izmirks dažas to ikonas?

Ja salūzīs daži to priekšstati, daži to elki un cerības,

vai tādēļ to sirdis pēkšņi taps labas vai ļaunas?

Vai paliks remdenas, bailīgas dziedās līdzi

katram nelgam, kas tēlo, ka zina, ko runā?…

Kādēļ neizpurināt rātnās un kautrīgās skolnieces,

kautros zēnus, kas nespēj pateikt neko?

Vai varbūt sašķaidīt stiklus un izmērcēt viņu grāmatas,

lai paskatās, ko viņi vispār vēl zina bez tām?

Ko zina bez datoriem, elektrības vadiem,

bez gaismām logos un visāda lieluma ekrānos?

Kādēļ gan nenojaukt kāpas un nepārraut kādu aizsprostu?

Kādēļ neiztrenkāt šo lielpilsētu pie grīvas?

Pietiktu taču ar dažiem hektāriem ledus,

ko sagāzt pār dambjiem, lai upi darītu brīvu

un gleznotu jaunas ainavas viņu radīto vietā,

gleznotu tīras no viltus un tīras no savtīgiem plāniem,

šajā gleznā atverot saules stariem to pagrabus,

to saturu izbārstot izčākstējušā sniegā.

Kādēļ gan nenolauzt zarus šiem nīkulīgiem kokiem,

kas nav līdz pēdējai šķiedriņai iesakņojušies zemē?

Kas nemīl zemi, tas neprot mīlēt nevienu,

kas neturas zemē, to labi ir aizpūst projām,

tāpat šos ļaudis, kas nesajēdz, ko viņi dara

un kādēļ tiem dotas šīs dzīves un siltās miesas,

kas neprot ne tik kā pieglausties cieši viens otram,

tik cieši, līdz sajust, kā augumi pārtop gaismā,

kā noslēdzas ciešais loks, pār kuru ne dzīvei, ne nāvei nav varas

un abi ieelpo viens otru dziļāk, kā dzīve vai nāve var skart,

kā savijas augumi ciešāk kā gaismēnas, savijas dzīves,

savijas elpas un likteņi sakņu kamolā vienā.

Kādēļ gan neaizpūst projām visus, kas blandās pa vējiem

un nedzen saknes ne savā sirdī, ne otra,

un kuru lūpas runā vien tukšus vārdus,

bet kurās nav uguns, kuru dāvināt otram,

kas neprot pieskarties tā, lai neaizmirstu nemūžam

šo pieskārienu un to, kā debess sakņojas zemē,

kas neprot noskūpstīt ciešāk, kā dzīve vai nāve var skart,

bet kuru daļa vien remdenas baudkāras slienas,

no kurām neviens netop laimīgs, ne stiprs, ne dzīvs, ne īsts,

vien iznieko dzīvi, iznieko savu laiku

ar sievietēm, kuru smaidi ir lēti kā viņas pašas,

tās neprot pieglausties tā, ka ne dzīvei, ne nāvei nav varas

pār gaismu, kas pieskārienā ataust kā rītausmā saule,

kas iespīd acīs un paliek tajās caur mūžiem.

Bet nē, no to baudkāriem klēpjiem mūk vīri un tajos kliedz bērni

un raujas projām neziņas miglā, meklējot gaismas.

Kas atliek, ja mātes nav mātes un ja tēvi nav tēvi,

vien tumsībā klūpoši dīkdieņi savu kaislību važās?

To rokas nesargā bērnus, vien snaikstās pēc naudas un baudas,

pie tādām rokām jau neturas, tādas rokas jāpalaiž vaļā

un jāmaldās tumsā vienam, klūpot pār nolauztiem zariem,

vien retumis apskaujot koka stumbru un izraudot tam savas bēdas.

Kā zvaigžņu spozme aplaupījusi ikdienu,

tā dzīvi izlaupa kvēlsaules zilspārnu laime,

bet tie, kas tai laimei vairs netic, ir vien čaukstošas lapas,

kas rautas no koka, un nu tās projām nes vējš.

Tas debesu vējš, kas nācis pestīt šo zemi,

šo ļaužu prātus no drazām un dīkas dzīves.

Un smejas debesu vējš par šo namiņu remdeniem tikumiem

un slideniem baušļiem, ko sagroza tā, kā vajag.

Par ko gan pienāktos cieņa šiem dīku sajūtu vergiem?

Tie ļāvušies vējiem, tad tagad, lūk, vējš tos ņems

un sametīs kaudzēs, un izpurinās līdz vīlēm,

līdz kaulam, līdz skeletam, līdz pat atmiņu serdei,

līdz driskās būs viņu gudrības, viņu pilis un drānas,

un viņu dzīves kā vārpas, kas stiebra galā dzer sauli.

Paceļas vējam pretī veču lamas un spriedumi,

bet vējam jau viss vienalga, tas klausa vien debesu prātam,

tas vējš, kas izvētīs visu, meklējot zelta graudus,

ko izraut no rokām un iedēstīt auglīgā zemē,

tas vējš, kas nopostīs visu un nepažēlos nekā,

līdz atradīs mirkli atelpas bērna zeltainos matos.

#

(Rīgā, 2004.- 2014.)