“Katrai tautai vai cilvēku sabiedrībai ir bijis savs garīgo vērtību kopojums, kas organizētā veidā izpaužas kā reliģija. Daudzu tautu reliģijas ir zudušas, pašām tautām iznīkstot vai citai reliģijai dažādā veidā ieņemot tās vietu.
Iepriekšējos gadu simteņos galvenie vēsturiskie apraksti par latviešu garīgo dzīvi nāca no sveštautiešiem, tie vietām sasniedz izdomu līmeni – gan apraksti par Dievu, Māru, Laimi, gan darot par dievestībām jebkuru apdziedāto priekšmetu vai svētvietu. Vienīgā vērā ņemamā grāmata, kas vēsturiski apskata mūsu senās dievestības stāvokli Latvijā pēc kristietības ienākšanas, ir Brastiņu Ernesta MŪSU DIEVESTĪBAS TŪKSTOTSGADĪGA APKAROŠANA (izdots Latvijā 30. gados)” Agnija Saprovska